Rakstu kategorija

SuperElfs

SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Noslēgums.

Sirds man sāka sisties straujāk, kad sapratu, ka manu un kaķa kļūdu pieļāvis arī mans saimnieks Dāvis. Viņš kādu brīdi gulēja nekustīgi, tad lēnām sāka kustināt rokas un kājas, līdz uzslējās sēdus. „Elfīt, redz kur tu esi!” atskanēja Dāvja pārsteigtā balss. Ar kādu prieku es metos laizīt viņam rokas un seju! Nekad mūžā nebiju kustinājis asti tik ātri. No satraukuma smilkstēju un vai kusu no laimes. Kad pirmais prieks bija pāri, ievēroju Lauru un Laimastanti. Viņas abas stāvēja pie bedres malas un uztraukti sarunājās, izteiksmīgi kustinot rokas, it kā norādot viena otrai par notikušo. Pārmijušas dažus vārdus ar Dāvi, viņas nozuda. Nu vairs nesapratu neko… Un kā mēs tiksim ārā? Kāpēc mūs te atstāja vienus?

Dāvis ne par ko nesatraucās un turpināja glaudīt un mīļot mani. Kāds teikums no Lauras man nez kādēļ nāca atmiņā, ko viņa kādu laiku atpakaļ teica Dāvim. „Atkal tu kaut kur iegāzies! Es napazīstu nevienu tik neveiklu kā tu!” Nu, ja tā padomā – šī nav pirmā reize, kad esam līdzīgā stāvoklī…

Tajā brīdī atmodās apdullušais Boriss, kurš visu laiku gulēja nekustīgi un smagi elpoja. Ar bezspēcīgu un nevarīgu dusmu „mjauu” viņš uzšņāca Dāvim, lai gan skaidri bija redzems, ka stipri baidās. Dāvis, ne mirkli nesamulsdams, paķēra to un uzcēla līdz bedres malai. Runcis ieķērās saknēs, kas bija pārkārušās pār bedres malu, un vienā mirklī bija ārā!

Atcerējos par nabaga putnēnu, un, pacēlis to no stūra, maigi ieliku Dāvja rokās. Ak, cik pārsteigts viņš bija! „Tu glābi viņu no kaķa? Un tādēļ iekriti bedrē? Mans varonīgais Elfītis!” šie vārdi manās apskrāpētajās ausīs skanēja kā mūzika. Es tiku slavēts un ieskāts, līdz pār bedres malu parādījās pieslienamas kāpnes.

Kad tikām ārā, gāju pa priekšu, rādīdams ceļu uz vietu, kur putniņu satiku pirmoreiz. Izgājuši caur skaisto, saules pielieto bērzu birzi, jau iztālēm pamanīju to pašu ozolu, zem kura viss sākās. Sasniedzot to, ilgi un uzkrītoši ostīju vietu, kur pirms tam gulēja putnēns, līdz Laimastante paskatījās augšup un visu saprata…

Tālāko jūs jau varat iedomāties paši… Uz tikšanos pēc pāris dienām!

SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Ceturtā daļa.

Kaut kas ne pārāk liels un, spriežot pēc visa, nikns šņāca uz mani. Uzreiz pēc kārtējā šņāciena atskanēja tik ļoti pazīstamais „čiep, čiep!” Boriss! Ar visu mazo putnēnu! Tikām acis aprada ar tumsu, un saskatīju izspūrušu ar smiltīm aplipušo runci ar uzmestu kūkumu tieši savā priekšā! Viņam starp priekšējām, nagainajām ķepām nosiekalots gulēja mazais putnēns un vārgi centās atbrīvoties. Katru reizi, kad tas gandrīz izdevās, nešpetnais Boriss atkal pievilka viņu sev tuvāk. Attapu, ka joprojām turu zobos vistas krūtiņu, un acumirklī dzima plāns, kā atbrīvot putnēnu.

Jau līdz šim biju ievērojis, ka Boriss nekad neatsakās ne no vienas maltītes, lai arī kas tas būtu. Toreiz, kad biju vēl pavisam mazs kucēns, tieši viņa rijība izglāba man dzīvību, kad no kāda loga izmesta zivs asaka novērsa runča uzmanību no manis un radīja izdevību aizlaisties.

Uzmanīgi noliku vistas gabalu zemē un, visu laiku vērodams pretinieka uzvedību, lēnām pavirzīju to viņa virzienā. Laikam sakustējos pārāk strauji, jo atskanēja vēl jo niknāks šņāciens, kas pārauga tādā kā šķavā, un pret mani tika veikts paukotāja cienīgs izklupiens! Ātri izmantoju to, ka uz mirkli tika novērsts skatiens no putnēna, un, cik vien ātri varēju, paķēru to un, cik vien maigi spēju, noliku viņu pašā stūrī, pats aizsegdams ar savu augumu. Kamēr visu šo paveicu, jau biju paspējis saņemt pāris ļoti nepatīkamus cirtienus ar runča asajiem nagiem. Stipri sūrstēja deguns un kreisā auss. Strauji nopurinājos, un, šķiet, ar to sabaidīju Borisu, jo viņš ierāvās stūrī, bet turpināja glūnēt. Nu man bija brīdis, kad varēju padomāt, kā izkļūt no šīs vilku bedres. Sagaidīt kādu mednieku galīgi nebija nekādas vēlmes. Mazums dzirdēts… Pēkšņi sadzirdēju pazīstamas balsis, un kaut kas ļoti liels un smags iegāzās bedrē tieši virsū Borisam…

SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Trešā daļa.

Īsu brīdi stāvēju apjucis un nesaprašanā. Bija divas iespējas – skriet pie saimniekiem un saukt palīgā vai doties pakaļ Borisam pašam. Visticamāk, saimnieki manus izmisīgos rējienus uzskatīs par aicinājumu rotaļāties, un es zaudētu tik dārgo laiku, lai panāktu putnēnu. Knašā solī devos bērzu virzienā, joprojām neizlaizdams no mutes sarūpēto cienastu.

Starp jaunajiem kokiem saule rotaļājās ar ēnām, kuplajās sūnās zīmējot visdažādākos tēlus. Uzpūšot liegam vējam, čaukstēja pērnās bērzu lapas, radot mānīgu sajūtu, ka kāds visu laiku staigā ap tevi klusiem meža soļiem un vēro. Atcerējos Dāvja teikto, ka mežā it viss ir dzīvs un pat tad, kad liekas, ka neviena apkārt nav, kāds maziņš kukainītis, kāda skudriņa vai kluss garausis ir tev blakus un ar bažām vēro.

Brīdi apstājos un ieklausījos. Jau piedzimstot zināju, ka daba visiem par visu ziņo, tikai jāprot pareizi sadzirdēt un saskatīt. Kāds noliekts zāles stiebriņš, zarā sēdoša putna trellis un pat negausīgā vilka skrējiens var pastāstīt par notikumiem daudzu jūdžu tālumā… Un tieši tagad viss mežs man norādīja virzienu, kurā meklēt runci Borisu ar mazo putnēnu zobos.

Sekodams visām norādēm, pēkšņi uzdūros kādai smilšu kaudzei, kura izskatījās nesen rakta un nez kādēļ smaržoja pēc cilvēka roku darba. Daudz nedomādams, uztraucos uz tās un… Ak, mīlīt! Pa irdenajām smiltīm sāku slīdēt lejup uz otrā pusē izrakto bedri, no kuras nāca šaubīgas skaņas un kāds dīvains smārds! Vilku bedre! Tas bija viss, ko paspēju padomāt, pirms ar lielu troksni un sāpēm iegāzos bedrē…

Tur valdīja krēsla, un pēc saulainās augšzemes pirmajā brīdī neko nesaskatīju, tikai jutu, ka kāds uz mani nikni šņāc un vēro dzeltenām, zvērojošām acīm no bedres otras puses. Aiz bailēm sarāvos, cik mazs vien varēju, un ierāvos stūrī. Pamazām acis aprada ar krēslaino gaismu, un sāku saskatīt savu dusmīgo bedres kaimiņu…

SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Otrā daļa.

Aiz mājas stūra satiku brīnumainu un neredzētu zvēriņu. Nedaudz līdzīgs vardītei, tikai garāku ķermeni un īsākām kājām. Kad tuvojos tam, viņš sastinga un klusā balsī uzšņāca man, un ātri pārskrēja no zaļās zālītes uz tuvējās ābelītes stumbra. Kāds man bija pārsteigums, kad zvēriņš no zaļa lēnām pārtapa brūns un gandrīz pilnībā saplūda ar ābelīti! Vēlreiz tuvojos, lai apostītu, bet tas uzskrēja koka galotnē un noslēpās starp lapām. Noskurināju galvu un, atmetis viņam ar ķepu, devos tālāk.

Kāds nezināms spēks man lika pacelt galvu augstāk un ieklausīties apkārtnes skaņās, kuras man kā pilsētniekam lielākoties svešas un neparastas. Aiz ābelītēm auga ozols, jauns, tāds ap gadiem simts, kuram šobrīd sāka veidoties jaunā zīļu raža. To visu var lieliski saost un saklausīt, jo ozola lapas vējā šalc citādāk, un zīles ap sevi izplata ļoti interesantu, rūgtenu smaržu. Zem šī ozola tad es arī sadzirdēju trauksmainas skaņas. Kāds izmisīgi čiepstēja un pīkstēja smalkā, bailēm pilnā balstiņā, saucot pēc palīdzības!

Mazmazītiņš putnēns, retām pelēkām spalvām, dzeltenu knābīti, gulēja starp retajiem zāles stiebriem un mēģināja uzslieties kājās. Brīžam tas viņam arī izdevās, bet ilgi noturēties nenokritis nevarēja. No manis viņš nebaidījās pat tad, kad, piegājis pavisam klāt, mīļām, atsaucīgām acīm viņu aplūkoju. „Čiep, čiep,” atkal atskanēja no putnēna. Kā gan viņš te nokļuvis? Tobrīd par to, ka kāds varētu dzīvot kokā, zaru čupā, ko dēvē par ligzdu, un pārtikt no tārpiem un kukaiņiem, man nebija ne jausmas. „Laikam izsalcis,” pie sevis nospriedu un devos pie Laimastantes sarūpēt mazajam ko ēdamu.

Uz galda joprojām stāvēja visi labumi, un es paķēru to gardāko, kas vien var būt – žāvētu vistas krūtiņu, un steidzīgi devos pabarot savu jauno draugu. Jautri svilpodams, tuvojos tai vietai, kur pēdējoreiz tiku putnēnu manījis, bet tur neviena vairs nebija! Tikai ar acs kaktiņu paguvu ievērot mana mūžsenā ienaidnieka, runča Borisa kuplo asti pazūdam tuvējā bērzu jaunaudzē…

SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Pirmā daļa.

Saulīte sildīja, putniņi čivināja, bērnu jautrās čalas jau pāris nedēļas skanēja visapkārt, visi cilvēki smaidīja un priecājās par vasaras sākumu, drīz gaidāmajiem atvaļinājumiem, skolēnu brīvdienām un visām citām lietām, kas piederēja pie vasaras baudīšanas.

Kādu mēnesi ik pa brīdim dzirdēju Lauru un Dāvi runājam par došanos uz laukiem pie radiem. Līdz šim viņi skumji noraudzījās aizsnigušajos ceļos un vēlīnajā netīrajā sniegā, bet nesen sniegs pārvērtās daudzās mazās urdziņās, kuras saplūda strautiņos, tad nelielās upītēs un beigu beigās aiztecēja uz jūru. Šur tur parādījās zaļgana nokrāsa gan uz zemes, gan kokos, un debesu pelēcīgais tonis pamazām atkāpās, dodot vietu vasaras zilajai pamalei. Lauki un āres nu jau bija krietni sazaļojuši – daba bija modusies, lai priecētu mūs ar savu krāšņumu un daudzajām vasaras krāsām, un es ar saviem saimniekiem varējām doties pie radiņiem uz zilo ezeru zemi. Īsti nezināju, ko tas nozīmē, bet vārds „ezers” skanēja patīkami un solīja patīkamas pārmaiņas pēc garajiem ziemas mēnešiem dzīvoklī…

Pēc vairākām garām stundām, ko pavadījām ceļā, no lielās autostrādes nogriezāmies uz mazāku, grantētu ceļu, un vēl pēc kāda brītiņa tas pārtapa saknēm bagātā meža stigā ar senlaicīgu koka baļķu mājiņu galā. Neviļus atmiņā nāca Anna, jo viņa dzīvoja līdzīgā mājā.

Izkāpjot no auto, mūs sagaidīja ļoti sirsnīga un laipna lauku sieviņa, kura laimīgi smējās un ik pa brīdim samīļoja manus saimniekus. Jāteic, ka viņa tik patīkami smaržoja pēc svaigi sieta siera un citiem lauku labumiem, ka neviļus turējos viņas tuvumā. Pirmā apsveicināšanās nu bija galā, un no citām reizēm zināju, ka tagad iesim iekšā, kur mums sagatavots tik ļoti gardais lauku cienasts.

Ak, kas tikai tur nebija! Svaigs pieniņš, siers, žāvētas gaļiņas, skurstenī kūpināts spēķītis, kļavu lapās cepta maizīte un daudz, daudz kas cits… Protams, šo to no tā visa iedeva arī man. Svinīgajam mielastam beidzoties, pārcēlāmies uz dārzu, kur starp ābelītēm bija iekārti šūpuļtīkli, tajos tad arī iekārtojās Laimastante un saimnieki, savukārt, es devos apskatīt tuvējo apkārtni…

SuperElfs un lielveikals. Noslēgums.

Tas tik tiešām bija ledusskapis, tikai ne tāds, kā mājās, bet simtiem reižu lielāks un ar daudz, daudz vairāk visādām gardām lietām iekšā. Vienā malā bija sakrauti milzīgi siera rituļi dažādās krāsās un smaržās, citur stāvēja kūpinātas vistiņas, daudzi plaukti pārbāzti ar pienu, kefīru, krējumu un daznedažādākajām citām gardumgardām lietām. Ar lielām pūlēm noturējos, lai nemestos šajā gardumu krātuvē ar visām četrām ķepām iekšā našķoties, cik tik sirds kāro. Bēdīgi nopurinājies, atkal uzspiedu uz durvju sviras un izgāju no savas nu jau sapņu vietas, nodomādams, ka šādu ledusskapi ir jāpierunā saimniekus ieviest arī mājās.

Degunā atkal asi iecirtās gāzes smaka, un es, ilgi netūļādamies, devos uz priekšu gar nebeidzamām plauktu rindām. Dzeltenā caurule joprojām atradās man blakus un turpināja dusmīgi šņākt. Un tikai nedaudz tālāk tā negaidot beidzās ar līkumu, kurš nāca ārā no sienas. Pamanīju šo līkumu, jo pašā līkuma vidū atradās spilgti sarkans krāns. Tas tik ļoti izcēlās nedaudz patumšajos pagraba toņos, ka likās spīdam! Atcerējos kādu citu gadījumu, kad man nācās nakts vidū modināt Lauru un Dāvi, pēkšņi zem virtuves krāna bija sācis līt ūdens, tik strauji, ka ātri vien piepildīja visu grīdu virtuvē un mēģināja ielauzties guļamistabā. Toreiz Dāvis grieza līdzīga izskata krānu un, mani slavēdams par attapību, ar krāna palīdzību apturēja neganto ūdens straumi. Nospriedis, ka varbūt arī šoreiz tas palīdzēs savaldīt šņācošo cauruli, pāris lēcienos biju klāt pie krāna un, nometis no deguna slapjo piedurkni, ar zobiem centos aizgriezt to ciet.

No sākuma bija ļoti smagi, bet ar katru mirkli vieglāk un vieglāk, līdz krāns bija ciet! Vēl pāris mirkļus šņākšana un dūmošana turpinājās un tad pilnīgi apklusa. Urrā! Es uzvarēju gāzi, gribējās kliegt, cik spēju, bet biju atkal pliku degunu un atkal laikam pakritu…

Otrā atmošanās sākās pamazām, ar ļoti stiprām galvassāpēm un ņurdoņu ap sevi. Vārgi pacēlu galvu un manīju cilvēkus mostamies. Gluži kā es, viņi sāka kustēties lēnām un pamazām. Saņēmis visus spēkus, piecēlos un devos uz durvīm, pa kurām nesen ienācu. Āra gaiss mani glāba vienreiz, gan otrreiz arī izlīdzēs. Tik tiešām, izkļuvis ārā un atstādams durvis līdz galam atvērtas, lai vēdinās, atkal ar katru elpas vilcienu sajutos labāk un labāk.

Līdzko pakustējos, lai atkal dotos saimnieku meklējumos, mani sagrāba divas ļoti spēcīgas rokas. „Ahā! Re kur tu esi!” kaut kur no augšas norībināja sveša balss. „Tevi jau sen meklē!” Man blakus stāvēja milzīga auguma vīrs melnā formastērpā un cieši turēja. Tad sagrāba mani aiz kaklasiksnas un sāka mani kaut kur vest. Izgājuši caur simtiem gaiteņu un eju, pēkšņi attapāmies autostāvvietā, pavisam netālu no Lauras automašīnas! Pie tās stāvēja abi mani mīļotie saimnieki un, sparīgi vicinoties ar rokām, runāja ar tāda paša izskata vīru, kā tas, kurš mani veda. Laura, ieraudzījusi mani, priecīgi iekliedzās, savukārt Dāvis smaidīja tik platu smaidu kā vēl nekad!

Jau pavisam nedaudz vēlāk devāmies uz iecerēto jūru. Dāvis ik pa brīdim kratīja man ar pirkstu, sacīdams: „Tu nedrīksti mukt no mums projām”. Savukārt Laura, reizumis iešņukstēdamies, runāja par nosirmošanu. Tad sapratu – nevienam nebija ne jausmas, kurš aizgrieza krānu un izglāba visus noģībušos cilvēkus…

SuperElfs un lielveikals. Ceturtā daļa.

Ieskrējis atpakaļ veikalā, beidzot sapratu, ka esmu pagrabā, kur veikaliem ir savas noliktavas. Tur bija daudz visvisādas kastes, paļikņi, plaukti, pilni ar dažādām precēm, un arī mazmazītiņi traktoriņi, ar kuriem acīmredzot pārvadāja smagās mantas.

Caur manu dīvaino deguna gaisa filtru gāzes smaka nebija tik izteikta, un varēju pievērsties saimnieku meklējumiem. Kaut kas man lika virzīties uz priekšu starp lielu plauktu grēdām, tieši tajā virzienā, no kuras nāca dīvaini svelpjošā skaņa, kura ar katru soli kļuva skaļāka un skaļāka. Ik pa brīdim starp daudzajām mantām manīju pa kādam paģībušam cilvēkam, bet vairs necentos kādu no viņiem kustināt vai izvilkt ārā. Iepriekšējo reizi tas man atņēma daudz spēka. Atlika tikai skumji noraudzīties un cerēt, ka tas pats nav noticis ar saimniekiem…

Paspēris vēl pāris soļus, pamanīju trokšņa cēloni, kāds no mazajiem traktoriņiem bija nejauši uzskrējis vienam no blīvi piekrautajiem plauktiem un to apgāzis. Krītot plaukts bija aizķēris un noplēsis, kādas dzeltenas caurules atzaru, no kura tad arī nāca izsenis dzirdētais troksnis. Papildus tam ap lūzuma vietu cēlās balti dūmi, kas ātri pagaisa, neatstājot nekādas pēdas. Šajā vietā smaka bija ļoti labi jūtama pat caur manu ap degunu aptīto krekla piedurkni, un atkal viegli sāka reibt galva. Steidzīgi devos no turienes projām, neviļus sekodams dzeltenajai caurulei, līdz atdūros pret kāda jocīga izskata durvīm. Visas no tīra metāla, tikai divi, mazi apaļi lodziņi, kas ļoti līdzinājās logiem, kurus biju ievērojis viena piedzīvojuma laikā – zemūdenē. Tām nebija rokturu, bet divas metāla sviras, katra savā pusē. Spēcīgi atspēries pret zemi, ar visu svaru uzgūlu uz vienas no svirām. Tā sērā balsī iečīkstējās un padevās, nedaudz noslīdot uz leju. Ar to pietika, lai durvis pavērtos. No aizdurves man uzbruka ļoti salts un tai pat laikā svaigs gaiss, kas tik ļoti pazīstami smaržoja pēc mājas ledusskapja, pildīta ar daudz dažādiem kārumiem. Līdz ko paspēru pirmo soli, durvis aiz manis aizcirtās un parādījās sarkana gaisma, ļaujot saskatīt iekšā notiekošo…

SuperElfs un lielveikals. Trešā daļa.

Briesmīgi griezās galva, likās, ka visa pasaule riņko ap mani. Nebija vairs spēka piecelties vai pakustēties, līdz negaidot sajutu svaiga gaisa straumi uzvēdījam man no mugurpuses. Cik spēka, ieelpoju svaigo gaisu un acumirklī sajutos nedaudz labāk. Varēju pacelt un pagrozīt galvu. Aplaidis skatienu apkārt, uzreiz manīju, no kurienes nāca spirgtais gaiss. Gabaliņu tālāk no vietas, kur biju pakritis, bija durvis, kuras nebiju ievērojis. Nevienu pie durvīm nemanīju, bet viņas virinājās vējā, tādējādi ļaujot tīram gaisam kaut nedaudz ieplūst gāzes pārņemtajās telpās. Ar katru mirkli jutu, kā spēks atgiežas manos kaulos, un nupat jau varēju lēnām piecelties un pavirzīties nedaudz tuvāk atvērtajai durvju spraugai.

Stāvot ārā, kur pūta diezgan spēcīgs vējš, un vērojot notiekošo iekšā, sapratu, ka esmu vienīgais, kuram izdevies noķert gaisa šalti, lai atgūtos un spētu patstāvīgi izkļūt laukā.

Un kur ir mani saimnieki? Tobrīd neko nezināju par viņu likteni viltīgajā eju un veikalu labirintā, bet ar savu suņa instinktu jutu, ka ar viņiem viss ir labi, nu – vismaz pagaidām…

Atcerējos kāda cita sava piedzīvojuma laikā redzējis ugunsdzēsēju rīcību piedūmotās telpās. Viņi lika uz sejas ūdenī samērcētas lupatiņas, lai dūmos paši nesmaktu un varētu palīdzēt citiem. Pie sevis nospriedis, ka dūmi un gāze droši vien ir kaut kas līdzīgs, ātri pieskrēju pie blakus stāvošā atkritumu konteinera un izvilku no turienes kādu vecu un sadriskātu krekla piedurkni. Iemērcu to peļķītē, kura bija izveidojusies pie notekcaurules, un kaut kā ar ķepām apmetu slapjo piedurkni sev ap degunu, un drosmīgi devos atpakaļ briesmīgajā smirdoņā…

SuperElfs un lielveikals. Otrā daļa.

Ieskrējis lielveikalā, pašmaukdams garām apsargiem, kuri negribēja mani laist iekšā, stipri samulsu. Līdz šim biju apmeklējis tikai mazos piemāju veikaliņus ar pāris plauktiem un dažām pārdevējām, bet te… Tūkstošiem veikalu viens pēc otra! Un ejas… Katrs krustojums, ko šķērsoju pēc pāris mirkļiem atkal sadalījās vismaz trijos virzienos, un jau pēc neilga brīža biju pilnīgi apmaldījies! Cilvēki uz mani skatījās kā uz rēgu no kādas senas karaļu pils. Daudzi apstājās un centās ar mani aprunāties, visticamāk, lai nodotu dusmīgo apsargu rokās, kuri sekoja man kopš brīža, kad šķērsoju lielveikala slieksni. Ar katru mirkli zaudēju ticību atrast saimniekus, kuriem tepat kaut kur bija jābūt!

Gāzes smaka pieņēmās spēkā, līdzko nogriezos kādā mazākā gaitenī bez veikaliem ar kāpnēm galā. Uz mirkli apstājos izvērtēt notiekošo un izlemt doties augšā vai lejā. Izslējis savu degunu, centos saprast, no kurienes smaka nāk spēcīgāk, bet tā bija tik stipra, ka vairs nevarēju saprast neko. Nolaidis degunu, pamanīju zābaka daļu uz apakšējās kāpņu daļas un nolēmu to apskatīt mazliet tuvāk. Paspēris pāris soļus lejup, ieraudzīju, ka zābakam blakus ir otrs zābaks ar atraisītu šņor,i un skatam atsedzās daļa kājas… Jo vairāk tuvojos, jo skaidrāk sāku nojaust notikušo, kāds nabadziņš, nejuzdams gāzes smaku, bija kāpnēs zaudējis samaņu un tagad tur gulēja, nekustējās un vārgi vilka plaušās gaisu. Piesteidzies klāt, nolaizīju viņam seju, bet nekādas kustības!

Noskrējis lejā pa kāpnēm manīju vēl vairākus guļošus cilvēkus un vienlaicīgi sāku dzirdēt tādu kā šņākoņu, kā svilpoņu! Ko lai tagad dara? Saukt kādu palīgā nedrīkst, jo tas kurš atnāks arī pakritīs un vairs necelsies… Mēģināju uzvilkt vienu dāmu augšā, kur smaka bija ievērojami mazāka, bet kur nu! Knapi varēju nabadzīti pakustināt un par daudzu cilvēku aizvilkšanu nebija pat ko domāt! Kamēr bezjēdzīgi cīnijos ar neredzamās gāzes izraisītajām sekām, nebiju padomājis par vienu būtisku lietu – arī es pats sāku saindēties un vienā brīdī nespēkā saļimu uz grīdas…

SuperElfs un lielveikals. Pirmā daļa.

Kādā jaukā pirmspavasara dienā Laura ar Dāvi sāka runāt par došanos uz lielveikalu, lai iegādātos tādas lietas, kas nav pieejamas tuvējā veikaliņā. Viņi abi saskatījas un tad reizē pievērsās man. „Jā, Elf, tev būs jāpaliek mājās, veikalos ar suņiem iekšā nelaiž,” nomierinošā balsī teica Dāvis, kamēr Laura spodrināja zābakus. Tieši tobrīd caur logu iespīdēja saulīte… Pēc vairākiem tumšiem un drūmiem mēnešiem saulīte vēstīja par siltu un jauku dienu, tieši kā radītu pastaigai svaigā gaisā. Laura mazu brītiņu aizskatījās saulītē un pievērsās Dāvim: „Varbūt ņemam Elfu līdz, aizbrauksim līdz jūrai!”

Ejam, braucam, nāc, ēst, brīvs – tie ir vārdi kuru nozīmi es zinu vislabāk! Tie vienmēr sola man ko patīkamu. Braucam – ir tieši tas vārds, kurš uz mani iedarbojas gluži kā dzirkstele siena kaudzē! Ātri aizskrēju uz savu mantu krātuvi, paķēru lidojošo šķīvīti un biju gatavs doties ceļā!

Bijām kādu brīdi braukuši, kad sajutu ļoti nepatīkamu smaržu, kas pamazām pieņēmās spēkā aizvien vairāk un vairāk. Sākumā to varēja tikai saost, bet jau pēc neilga brīžā tā kļuva uzmācīga un sāka kairināt degunu tik stipri, ka sāku šķaudīt! Tiklīdz piestājām pie lielveikala un Dāvis atvēra automašīnas durvis, manā atmiņā uzplaiksnīja aina no senas pagātnes – kāds onkulis ar lielu atslēgu skrūvē mūsu mājās plīti un no tās izdalās šī kodīgā smarža. Atcerējos arī onkuļa teikto: „Tā, sunīt, ir gāze un, ja tai ar nodomu nepievienotu riebīgu smaku, sajust to nevarētu!” Un tad es visu sapratu! Šeit ir tā pati gāze, tikai bez cilvēkiem paredzētās smaržas, un tādēļ saimnieki neliekas ne zinis!

Man bija jāpaliek auto un jāsagaida Lauru ar Dāvi atgriežamies. Līdzko viņi aizgāja, es ļoti sabijos – bet ja nu viņi saelpojas slikto gāzi? Ja nu tā aizdegas? Ātri pārlēcu no sava aizmugures sēdēkļa un ar ķepu spēcīgi uzspiedu uz podziņām durvju rokturī. Biju ievērojis, ka cilvēki tā dara, lai atvērtu logus! Tik tiešām viens logs atvērās, un es, izlēcis laukā, devos meklēt saimniekus, lai tos brīdinātu.

  • 1
  • 2