Rakstu kategorija

SuperElfs

SuperElfs un ledus kluči. Noslēgums.

Kādu labu brīdi nogulējis un pamatīgi nosalis, atkal piecēlos un nolēmu kaut nedaudz pakustēties, lai sasildītos. Un tad kā zibens šautra pār mani nāca apgaismība! Tas ir ledus, sasalis ūdens! Ja jau tas ir sasalis, to var atkausēt! Strauji pagriezos pret to vietu, kur pavadiņa bija iesprūdusi, un sāku pūst savu silto dvašu nodevīgajām ledus spīlēm. Jau pēc neilga brītiņa manīju, kā noraso pavada un sāk veidoties ūdens pilieni. Esmu uz pareizā ceļa, tagad tas man bija pilnīgi skaidrs. Sāku piepalīdzēt savai elpai ar ķepām, skrāpējot sprūduma vietu. Labu brīdi pūtu un kasīju, pūtu un kasīju, līdz beidzot biju brīvs!

Apcirties pēc iespējas ātrāk centos tikt projām no nepatīkamās vietas, vienlaicīgi neaizmirstot iemeslu, kādēļ šeit vispār atrados, – mazā, pārbiedētā Ilzīte! Spēcīgi vairākas reizes pēc kārtas ievilku gaisu nāsīs un uzreiz atkal sajutu meitenītes baiļu smaržu. Virzījos uz priekšu daudz piesardzīgāk un uzmanīgāk, vairs nu nemaz negribējās nekādus nepatīkamus pārsteigumus. Te pēkšņi sadzirdēju tādus kā šņukstus, kā elsas, ļoti attālas un neskaidras, tomēr nepārprotamas. Tur viņa bija! Vēl tikai pāris pagriezieni un ledus tuneļi!

Pāris minūšu laikā pieveicu atlikušo ceļa posmu, un tur viņa sēdēja, sarāvusies mazā kamoliņā, un šņukstēja. Sarkanajā mētelītī ar melnu sprādzi, baltos pūkainos zābaciņos, adītu cepurīti ar bumbuli viņa izskatījās tik mīļa un neaizsargāta… Pēkšņi viņa pacēla galvu un, ieraudzījusi mani, spēji iekliedzās! Tas nebija prieka sauciens. Tieši šādi izturas cilvēki, kuriem ir ļoti, ļoti bail no suņiem. Pāris mirkļus nostāvējis nekustīgi un vērodams Ilzītes šausmas, skatoties uz mani, lēnām sāku viņai tuvoties. Viņa bailēs sarāvās vēl vairāk, asaras bira kā pupas, un šņuksti pārauga skaļās raudās. Sapratis, ka sadraudzēties nesanāks, ātri centos sadomāt, kā Ilzīti pierunāt sekot man uz izeju. Paspēru vēl pāris soļus viņas virzienā, sāku luncināt asti, skatījos acīs, šķelmīgi grozījos, centos dot ķepu, darīju visu to, kas cilvēkiem tik ļoti patīk. Bet nekā… Ilzīte joprojām sēdēja, sarāvusies kā viena nelaimes čupiņa. Nolēmu izmēģināt ko jaunu – paņēmis zobos pavadas galu, uzmanīgi sniedzu to viņai. Raudas nedaudz pierima un parādījās pirmā interese par mani ar nedaudz mazākām bailēm! No mēteļa kabatas parādījās maza, nosalusi rociņa, kas uzmanīgi pasniedzās manā virzienā un uzreiz bailēs atrāvās atpakaļ. Bail, tiešām bail! „Nu labi,” pie sevis nodomāju un noliku pavadas galu zemē Ilzītes priekšā. Atkāpies pāris soļus atpakaļ, nogūlos zemē un turpināju vērot notiekošo. Rociņa atkal parādījās un satvēra pavadas galu. Beidzot! Tagad laikam varam doties ceļā, un es lēnām piecēlos, vienlaicīgi vērodams Ilzīti. Šķiet, ka lielās bailes bija nomainījušās pret piesardzību, jo vairs nebija ne raudu, ne baiļu smaržas. Atpakaļceļš pagāja bez pārsteigumiem no ledus kluču puses, un jau pēc kāda brīža sadzirdējām sirēnas vienmuļās gaudas.

Atkalredzēšanās prieks bija neaprakstāms, visi smējās, apkampās, rādīja uz mani un Ilzīti, kāds man nolika priekšā lielu, sulīgu gaļas gabalu. Laura apsēdās man blakus, apķērās un ar neiedomājamu mīļumu visu laiku atkārtoja: „Elfīts, mans Elfīts!”

SuperElfs un ledus kluči. Ceturtā daļa.

Malā stāvošie cilvēki sarunājās pazeminātās balsīs un uzmanīgi vēroja notiekošo. Kāda dāma izmisīgi raudāja, notupusies ceļos. Apkārt viņai stāvēja neliels ļaužu pulciņš un viņu mierināja.

Izrādās, kāda maza meitenīte, kuru mamma uz mazu mirklīti bija atstājusi vienu, bija pazudusi, un tikai viens bija redzējis viņu ielienam starp ledus klučiem pakaļ iekritušai lellītei. Pats aculiecinieks tajā brīdī atradās ļoti tālu un nekādīgi nespēja norādīt, tieši kurā spraugā Ilzīte pazudusi. Milzīgie kluči, sakrituši kā nu kurais, veidoja savdabīgu dabisku labirintu, un dažviet spraudziņas bija tik šauras, ka pat mazai meitenītei būtu ļoti jāpiepūlās, lai izsprauktos tām cauri. Neviens cilvēkspat nemēģināja līst tajās spraugās, kurās varēja parvietoties brīvi. Ledus kluči ļoti, ļoti lēnām, bet ar neaptveramu spēku, nemitīgi pārvietojās, vienas spraugas atverot, citas aizverot…

Pēkšņi liegs, dzestrs vējš uzpūta tieši no krāvumu puses, līdzi atnesot baiļu, asaru un sāpju smaržu. Vai tiešām neviens to nesajuta? Neviens pat nepaskatījās uz to pusi, no kuras smarža nāca visstiprāk! Es joprojām tiku turēts pavadiņā, un neviens nepievērsa uzmanību manām izmisīgajām pūlēm norādīt vienīgo pareizo virzienu. Nevarīgās dusmās sāku smilkstēt, un beidzot kāds pievērsās man! „Nomierinies, Elf!” paskarbā tonī mani centās nomierināt Dāvis. „Tu redzi, ka šobrīd nav īstā vieta un laiks skraidīt un spēlēties ar kociņiem?!” Ak, vai – pat saimnieki manu uzvedību uztvēra kā aicinājumu uz rotaļām! Atkal parādījās tikko jaušama vēja dvesma, kas ļāva sajust vēl labāk mazās Ilzītes izmisumu un raudas.

Pirmo un vienīgo reizi mūžā spēcīgi parāvu Lauru Ilzītes virzienā un sajutu, kā atslābst pavada. Pēc dažiem mirkļiem atskanēja Lauras un Dāvja balsis, kas sauca: „Stāvi! Šurp!Atpakaļ!Gaidi! Elf, nedrīkst!” Balsis attālinājas, un es straujiem lēkšiem tuvojos kādai atverei starp diviem drūma paskata bluķiem.

Starp ledus gabaliem gaiss bija smags un ļoti mitrs. Ārā palikušo saucieni un klaigas kļuva daudz klusākas un miglainākas. Pat sirēna likās aizbāzta ar vati. Uzmanīgi ieklausījies skaņās, ko izdvesa lielie blāķi, lēnām un piesardzīgi devos pa ledus labirintu smaržas avota virzienā. Dažviet nācās līst uz vēdera, citur lēkt pār kādu ceļā nostājušos ledus kluci, atkal un atkal šķērsojot eju atzarus, kas brīžam bija platāki un tīrāki kā mans izvēlētais ceļa posms, bet no tiem nenāca nupat jau tik spēcīgā Ilzītes smarža. Izlīdu pa apakšu kārtējam ledus gabalam, tas sakustējās un ar spēcīgu rīboņu noslīdēja līdz zemei, aizverot ceļu atpakaļ un iespiežot manu pavadiņu, atņemot man iespēju kustēties tālāk. Raustīju, cik spēju, rēju, smilkstēju, visiem spēkiem centos atbrīvoties, bet ledus bija stiprāks par mani, un es nespēkā apgūlos, noliku galvu starp ķepām un skumji nopūtos…

SuperElfs un ledus kluči. Trešā daļa.

Pēkšņi mēs apstājāmies kādā stāvlaukumā, kurš bija stāvgrūdām pilns ar citiem automobīļiem. No nesen redzētā meža nebija ne miņas, un nekur arī nemanīju solītos ledus krāvumus. Tuvējā bērzā sēdēja melns, briesmīga paskata krauklis un aizkapa balsī skaļi ķērca, kaut kur tālāk gaudoja sirēna. „Jauki gan”, pie sevis nodomāju, „un kāda vaina bija egļu mežam?” Turklāt Dāvis man piekabināja pavadiņu, līdz ar to sagraudams manas cerības par kārtīgu kāju izlocīšanu. Laura aizvēra silto, tumši pelēko mēteli uzvilka cimdus un cepuri, pasmaidīja un noteica: „Drīz tu tiksi palaists brīvi skraidīt!”

Ceļš mūs veda pāri milzīgam laukam ar retiem vārgiem krūmiem kāda uzkalniņa virzienā, aiz kura nekas nebija manāms, un pat vējš pūta tajā pašā virzienā, izslēgdams jebkādu iespēju saost notiekošo aiz kalna. Parasti šādās vietās gandrīz nemaz nav cilvēku, bet šeit… Nu gluži kā kādas lielas pilsētas centrālajā laukumā! Skraidīja bariņš bērnu visdažādākajos vecumos, visdažādākajās drēbēs, cepurēs un šallēs. Dažs knauķis bija tā aplipis ar sniegu, ka knapi tik deguns un acis ārā! Pieaugušie staigāja turpu šurpu, sarunājās savā starpā, drebinājās un rādīja viens otram ar rokām pāri uzkalniņam. Kāds liels, ūsains onkulis ar armijnieku aizsargkrāsas mēteli pienāca pie mums un īsu brīdi aprunājās ar saimniekiem. Par ko tieši viņi runāja, īsti nesaklausīju, jo biju pārāk aizņemts ar apkārtni un jaunajām smaržām, kuras valdīja ap mums. Tikai nejauši saklausīju ūsaini kaut ko minam par mazu meitenīti.Nezinu kādēļ, bet tālāk devāmies daudz ātrākā solī un īsā brīdī sasniedzām pakalna virsotni. Skats, ko ieraudzījām, laikam uz mūžu iespiedās man atmiņā!

Milzīga izmēra ledus kluči, katrs nelielas mājas izmērā, izmētāti tik tālu, cik vien iespējams saskatīt. Tie sakrituši viens otram virsū, dažviet veidojot milzīgus, robustus kalnus ar daudz šķirbām un atverēm. Tieši pie klučiem stāvēja vairākas ugunsdzēsēju un policijas automašīnas ar ieslēgtām zilajām un sarkanajām lampiņām uz auto jumtiem. Kādam policijas automobīlim nepārtraukti gaudoja sirēna, kuru dzirdējām, jau tikko ieradušies. Bija pat viens liels auto ar piekabi, uz kuras stāvēja spilgti sarkana piepūšamā laiva. Cilvēki dažādos formas tērpos staigāja gar ledus klučiem, spīdināja ļoti košus lukturīšus katrā šķirbiņā, māja ar rokām un bēdīgi grozīja galvas. Tomēr visvairāk bija tādu kā mēs – parastās drēbēs, nedaudz atstatus no ledus, salā nosaldētām rokām un sārtiem vaigiem. Kāds caur ruporu nepārtrukti izkliedza vienu vārdu: „Ilzīt! Ilzīt!”

SuperElfs un ledus kluči. Otrā daļa.

Jau pabraucot pāris mirkļus, kļuva skaidrs, ka ārā ir atkal piesalis un daudzviet izveidojusies ledus kārtiņa, tādēļ braucām lēnām un piesardzīgi. Biju tik ļoti priecīgs, ka nevarēju mierīgi nosēdēt vai nogulēt! Mēs kaut kur braucam! Garām skrēja tik daudz brīnišķīgu skatu, un svaigais, nevainīgais sniegs sedza ikkatru mazāko kociņu un krūmiņu. Īpaši skaisti likās tie stabu un skursteņu gali, kuros vēl rudenī starp krāsainām koku lapām, pamatīgi būvētās ligzdās vīdēja jaunie stārķēni dzelteniem knābīšiem… Tā rāmā garā braucot, pamanīju lielu, platu upi, pa kuru dreifēja dažāda izmēra un formas ledus gabali. Laura, mana saimniece, uzsauca: „Paskaties Elf! Redz, kur tavs mīļotais ūdens!” Man no satraukuma sacēlās spalva ne tikai uz muguras, bet pat uz galvas, astes un manām platajām krūtīm! Lai arī zināju, ka ārā ir auksts un peldes man tiks liegtas, tas atsauca atmiņā daudz ļoti jauku brīžu manā mūžā!

Pamazām upes klajums nomainījās pret ledus klāju. Ja vēl neilgu laiku atpakaļ bija daudz ūdens un maz ledus, tad tagad viss bija tieši otrādi – no ledus brīvie laukumu palika arvien mazāk un mazāk. Drīz vien visa upe bija aizsalusi un, kas man likās ērmīgi, ledus gabali kaut kādā dīvainā veidā viens otram stutējās virsū, gluži tāpat kā es, būdams maziņš kucentiņš, rāpos virsū brāļiem, māsām un mammai! Tobrīd ceļš, pa kuru braucām, nedaudz novirzījās, un ledus vietā skatam pavērās biezs egļu mežs ar tumšzaļām skuju skarām un lieliem, brūniem čiekuriem ikkatras egles galā. „Ehē”, es nodomāju, „iesim staigāt pa mežu! Varēšu skraidīt pakaļ kociņiem, ar kuriem Dāvis, saimnieks, un Laura spēlēsies ar mani!” Atkal strauji uzlēcu kājās, gatavs doties ārā no auto, kad atskanēja Lauras mierīgā, mīļā balss: „Mierīgs, Elfīt! Vēl nedaudz jāpaciešas, drīz būsim galā!” Skumīgi un ļoti izteiksmīgi nopūtos, lai saimnieki saprot, ka braucam jau mūžību un pēdējais laiks izlocīt kājas, atkal apgūlos un turpināju saldsērīgām acīm vērot mežu…

SuperElfs un ledus kluči. Pirmā daļa.

Kārtīgi izgulējies pēc sava piedzīvojuma ar pīlēnu un mukšanu no mana ienaidnieka runča Borisa, jau diezgan agri no rīta piecēlos ar labi padarīta darba sajūtu. Nez kāds sestais prāts man lika sajust, ka šodiena arī nebūs nekāda parastā. Jau no mošanās brīža mani saimnieki smaidīja vairāk kā parasti un gaisā valdīja neliela, ļoti patīkama spriedze. „Tie cilvēki taču ir jocīgi”, es pie sevis nodomāju. Kādēļ nevar gulēt līdz pēdējam, tad celties un uzreiz darīt ieplānoto? Nē viņiem vairākas stundas par to jārunā un jārisina neesošas problēmas! Saimniece pat gultu nesaklāja, lai gan parasti tas tiek izdarīts pirmām kārtām! Dzirdēju kaut ko runājam par ledus krāvumiem upē, kas esot ļoti iespaidīgs skats un vērojams neilgu brīdi! Es gan nezinu, kas varētu būt interesants ledū? Ķepas slīd, visu laiku jābalansē, lai nonokristu uz deguna un, kas pats trakākais, – kur ir ledus, nav ūdens! Kas varbūt jaukāks par peldēm ūdenī?

Kamēr nodevos šādām pārdomām, saimnieki bija sataisījušies un gatavi doties ceļā uz tiem krāvumiem! Jautri kopā ar saimnieku izskrējām ārā, esot jānotīra automobīlis no naktī sasnigušā sniega. Urā, svaigs sniegs vienmēr ir tik patīkami liegs ar debesu smaržu! Jā, esmu novērojis, ka cilvēks vispār nejūt smaržas! Nu, varbūt nav tā, ka nejūt nemaz, bet ļoti slikti noteikti, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka debesu smarža divkājainajiem ir pilnīgi sveša. Motors tika ierūcināts, un, kamēr auto sila, saimnieks ar mazu slotiņu notrauca plāno sniega cepurīti no stikliem un jumta. Pa to laiku atnāca saimniece, piesēdās pie stūres, saimnieks blakus, savukārt, es iekārtojos uz aizmugurējā sēdekļa, kur speciāli man ir ieklāta sedziņa. Abi priekšā sēdošie sabučojās, piesprādzējās, tika ieslēgti auto uguņi, un mēs devāmies ceļā!

SuperElfs un runcis Boriss

Labrīt visiem!

Šonakt mans Superdeguns ziņoja kādu nepārprotamu lietu. Kāds netālu ir briesmās un, iespējams, tas ir saistīts ar ūdeni, jo gaiss nedaudz smaržoja pēc purva rāvas. Ātri paķēru savu kaklasiksnu un pavadiņu un straujā tempā metos ārā no mājām. Turpat pie savu māju durvīm paslīdēju un gandrīz nokritu – ārprāts, mana mīļotā peļķe ir aizsalusi un pārvērtusies tīrā ledus spogulī! Ātri uzmetis aci savam atspulgam, pacēlu degunu gaisā un momentāli saodu briesmu virzienu. Ezers! Līdz Juglas ezeram nav tālu – kādi sešsimts soļi. Sāku lielā ātrumā skriet ezera virzienā un jau pa gabalu dzirdēju šļakstus un tādus kā plunkšķus. Ikurāt tajā brīdī, kad piesteidzos pie ezera, kāds iznira un, kā likās man, – strauji ierāva gaisu nāsīs! Daudz nedomādams, metos iekšā ledainajā ūdenī… Pirmajā brīdī likās, ka man sastingst asinis dzīslās – pēc vasaras siltā un tik patīkami veldzējošā ūdentiņa ziemas drebinoši aukstais likās pilnībā nepārvarams. Mazu brīdi iedomājos par saimnieku silto gultiņu un par to, cik patīkami būtu šobrīd ierušināties starp viņiem pa vidu un saldi aizmigt, kad atkal izdzirdēju plunkšķi, tikai šoreiz jau daudz tuvāk. Saltuma sajūta atkāpās, domājot par nelaimē nonākušo, kuram visnotaļ nepieciešama tieši mana palīdzība…

No tumsas sāka iznirt kādas nesaprotamas aprises, un nez no kurienes vējš atnesa svešādu, nesaprotamu smaržu. Ar katru mirkli tuvojos nelaimē nonākušajam ūdens kūlējam, kurš nu jau ne tikai plunkšķināja, bet arī bija sācis sprauslot. Un tad pār mani nāca apskaidrība – pīlēns! Viņš nez kādā veidā bija atpalicis no savas pīļumammas un jautri plunčājas Juglas ezerā nebēdādams nekā. Drošības pēc apmetu ap viņu pāris riņķus un nolēmu iznest viņu krastā. Uzsēdinājis pīlēnu sev uz muguras, kur tas paklausīgi arī sēdēja, kārtodams savas mazuļa spalvas, sāku peldēt uz krastu. Jau pa lielu gabalu pamanīju zem laternas staba sēžam savu izseno ienaidnieku – Lielo, resno runci Borisu!

Izpeldējis krastā un kārtīgi noskurinājies, sāku pētīt apkārtni. Borisu nekur neredzēju, bet pīlēns priecīgi lēkāja, abām pleznām sisdams pret zemi, radot smieklīgu skaņu – pļek, pļek! Beidzot varēju viņu kārtīgi aplūkot! Spoža, brūnganīga spalva, dzeltens knābītis un divas koši sarkanas plezniņas, kopumā viņš izskatījās dikti jauks un bezgala mīļš! Pīlēna knābītis pavērās un atskanēja ne pārāk skaļš un ne pārāk pārliecinošs „Pēk”! Un tajā brīdī sākās… Man no labās puses kādu gabaliņu tālāk atskanēja vesels koris dažāda skaļuma un stipruma „Pēk”, savukārt no kreisās puses – skaļš un izsalcis „Mjauu”! Boriss! – man kā zibens izskrēja caur galvu. Strauji paķēru pīlēnu un, cik vien ātri varēju, skrēju pie pārējām pīlītēm. Skaidri zināju, ka Boriss ļoti grib atņemt man mazo, vārgo pīlēnu!

Tad pēkšņi sapratu, es nedrīkstu skriet pie citām pīlītēm, jo man seko Boriss, un es viņu aizvedīšu pie pārējā bara! Strauji pagriezos un pamanīju sev priekšā ozolu gatvi. Ne pārāk garu un platu, bet labi izgaismotu un pārredzamu. Galā gatvei stāvēja tumša un drūma ēka ar daudziem stāviem un maziem, restotiem lodziņiem. Pīlēns, sajuzdams ko nelāgu, piespiedās man cieši klāt un skatījās ar mazām, pārbiedētām acīm. „Viss būs labi”, es viņam skriedams teicu, bet laikam mans teiktais izklausījās ne pārāk pārliecinoši, jo mazulis satrūkās vēl vairāk un piespiedās vēl ciešāk. Pa to laiku biju sasniedzis drūmo ēku un pamanījis vārtrūmi ar pavērtiem vārtiem, caur kuriem nekavējoties metos iekšā! Tūlit pat nonācu ēkas pagalmā un vienīgais, ko paguvu ievērot, bija aka pašā centrā. Lāga nepaspējis saprast, kas notiek, un nespēdams tik strauji apstāties, iegāzos akā ar skaļu plunkšķi! Izniris, pēc atbalss sapratu, ka atrodamies kādā caurulē un samērā strauja straume nes mūs nezināmā virzienā. Apkārt valdīja piķa melna tumsa, pa kuru es izmisīgi centos noturēties virs ūdens un saskatīt jebko, kas varētu palīdzēt man saprast, kur atrodos. Tikai tagad sapratu – pīlēns vairs nav pie manis! Izmisīgi ķerstīju auksto ūdeni ap sevi, cenšoties uztaustīt mazo radībiņu, bet nekā!… Kādu brītiņu vēlāk, sadzirdēju kaut ko, kas man likās pazīstams. Sajutu, ka straume kļūst lēnāka un tad… Tad es sapratu, ka redzu virs sevis omulīgu mēnesi, gozējamies starp zvaigznēm. Melnā tumsa bija atkāpusies, un es sāku saskatīt dažādas ēnas un siluetus. Kaut kur aiz muguras atskanēja pazīstamais „pēk”, kuram tūlīt pievienojās daudzbalsīgais „pēk, pēk”! Es esmu ezerā, no kura pāris minūtes atpakaļ iznesu pīlēnu! Nu bet protams! – Iekritām mēs nevis akā, bet notekūdeņu caurulē, pa kuru tad arī nonācām atpakaļ ezerā!

Izpeldēju krastā, slapjš un nedaudz nosalis devos mājup. Lēnā garā soļodams, pie savis prātoju par saviem mīlošajiem saimniekiem, par vientuļo pīlēnu ezera vidū un par to, cik laimīgi viss beidzās. Pīlēns ir pie sava pīļu bara, – es tūlīt ieritināšos saimnieku gultas kājgalī, gari un saldi nožāvāšos, mazu brītiņu paknosīšos, lai sakārtotu spalvas, un laidīšos saldā miegā.

  • 1
  • 2