SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Ceturtā daļa.

Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Ceturtā daļa.' on Draugiem Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Ceturtā daļa.' on Facebook Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Ceturtā daļa.' on Google+ Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Ceturtā daļa.' on LinkedIn Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Ceturtā daļa.' on LiveJournal Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Ceturtā daļa.' on Pinterest Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Ceturtā daļa.' on Tumblr Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Ceturtā daļa.' on Twitter Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Ceturtā daļa.' on Wordpress Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Ceturtā daļa.' on Email

Kaut kas ne pārāk liels un, spriežot pēc visa, nikns šņāca uz mani. Uzreiz pēc kārtējā šņāciena atskanēja tik ļoti pazīstamais „čiep, čiep!” Boriss! Ar visu mazo putnēnu! Tikām acis aprada ar tumsu, un saskatīju izspūrušu ar smiltīm aplipušo runci ar uzmestu kūkumu tieši savā priekšā! Viņam starp priekšējām, nagainajām ķepām nosiekalots gulēja mazais putnēns un vārgi centās atbrīvoties. Katru reizi, kad tas gandrīz izdevās, nešpetnais Boriss atkal pievilka viņu sev tuvāk. Attapu, ka joprojām turu zobos vistas krūtiņu, un acumirklī dzima plāns, kā atbrīvot putnēnu.

Jau līdz šim biju ievērojis, ka Boriss nekad neatsakās ne no vienas maltītes, lai arī kas tas būtu. Toreiz, kad biju vēl pavisam mazs kucēns, tieši viņa rijība izglāba man dzīvību, kad no kāda loga izmesta zivs asaka novērsa runča uzmanību no manis un radīja izdevību aizlaisties.

Uzmanīgi noliku vistas gabalu zemē un, visu laiku vērodams pretinieka uzvedību, lēnām pavirzīju to viņa virzienā. Laikam sakustējos pārāk strauji, jo atskanēja vēl jo niknāks šņāciens, kas pārauga tādā kā šķavā, un pret mani tika veikts paukotāja cienīgs izklupiens! Ātri izmantoju to, ka uz mirkli tika novērsts skatiens no putnēna, un, cik vien ātri varēju, paķēru to un, cik vien maigi spēju, noliku viņu pašā stūrī, pats aizsegdams ar savu augumu. Kamēr visu šo paveicu, jau biju paspējis saņemt pāris ļoti nepatīkamus cirtienus ar runča asajiem nagiem. Stipri sūrstēja deguns un kreisā auss. Strauji nopurinājos, un, šķiet, ar to sabaidīju Borisu, jo viņš ierāvās stūrī, bet turpināja glūnēt. Nu man bija brīdis, kad varēju padomāt, kā izkļūt no šīs vilku bedres. Sagaidīt kādu mednieku galīgi nebija nekādas vēlmes. Mazums dzirdēts… Pēkšņi sadzirdēju pazīstamas balsis, un kaut kas ļoti liels un smags iegāzās bedrē tieši virsū Borisam…