SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Noslēgums.

Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Noslēgums.' on Draugiem Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Noslēgums.' on Facebook Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Noslēgums.' on Google+ Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Noslēgums.' on LinkedIn Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Noslēgums.' on LiveJournal Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Noslēgums.' on Pinterest Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Noslēgums.' on Tumblr Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Noslēgums.' on Twitter Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Noslēgums.' on Wordpress Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Noslēgums.' on Email

Sirds man sāka sisties straujāk, kad sapratu, ka manu un kaķa kļūdu pieļāvis arī mans saimnieks Dāvis. Viņš kādu brīdi gulēja nekustīgi, tad lēnām sāka kustināt rokas un kājas, līdz uzslējās sēdus. „Elfīt, redz kur tu esi!” atskanēja Dāvja pārsteigtā balss. Ar kādu prieku es metos laizīt viņam rokas un seju! Nekad mūžā nebiju kustinājis asti tik ātri. No satraukuma smilkstēju un vai kusu no laimes. Kad pirmais prieks bija pāri, ievēroju Lauru un Laimastanti. Viņas abas stāvēja pie bedres malas un uztraukti sarunājās, izteiksmīgi kustinot rokas, it kā norādot viena otrai par notikušo. Pārmijušas dažus vārdus ar Dāvi, viņas nozuda. Nu vairs nesapratu neko… Un kā mēs tiksim ārā? Kāpēc mūs te atstāja vienus?

Dāvis ne par ko nesatraucās un turpināja glaudīt un mīļot mani. Kāds teikums no Lauras man nez kādēļ nāca atmiņā, ko viņa kādu laiku atpakaļ teica Dāvim. „Atkal tu kaut kur iegāzies! Es napazīstu nevienu tik neveiklu kā tu!” Nu, ja tā padomā – šī nav pirmā reize, kad esam līdzīgā stāvoklī…

Tajā brīdī atmodās apdullušais Boriss, kurš visu laiku gulēja nekustīgi un smagi elpoja. Ar bezspēcīgu un nevarīgu dusmu „mjauu” viņš uzšņāca Dāvim, lai gan skaidri bija redzems, ka stipri baidās. Dāvis, ne mirkli nesamulsdams, paķēra to un uzcēla līdz bedres malai. Runcis ieķērās saknēs, kas bija pārkārušās pār bedres malu, un vienā mirklī bija ārā!

Atcerējos par nabaga putnēnu, un, pacēlis to no stūra, maigi ieliku Dāvja rokās. Ak, cik pārsteigts viņš bija! „Tu glābi viņu no kaķa? Un tādēļ iekriti bedrē? Mans varonīgais Elfītis!” šie vārdi manās apskrāpētajās ausīs skanēja kā mūzika. Es tiku slavēts un ieskāts, līdz pār bedres malu parādījās pieslienamas kāpnes.

Kad tikām ārā, gāju pa priekšu, rādīdams ceļu uz vietu, kur putniņu satiku pirmoreiz. Izgājuši caur skaisto, saules pielieto bērzu birzi, jau iztālēm pamanīju to pašu ozolu, zem kura viss sākās. Sasniedzot to, ilgi un uzkrītoši ostīju vietu, kur pirms tam gulēja putnēns, līdz Laimastante paskatījās augšup un visu saprata…

Tālāko jūs jau varat iedomāties paši… Uz tikšanos pēc pāris dienām!