SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Otrā daļa.

Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Otrā daļa.' on Draugiem Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Otrā daļa.' on Facebook Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Otrā daļa.' on Google+ Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Otrā daļa.' on LinkedIn Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Otrā daļa.' on LiveJournal Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Otrā daļa.' on Pinterest Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Otrā daļa.' on Tumblr Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Otrā daļa.' on Twitter Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Otrā daļa.' on Wordpress Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Otrā daļa.' on Email

Aiz mājas stūra satiku brīnumainu un neredzētu zvēriņu. Nedaudz līdzīgs vardītei, tikai garāku ķermeni un īsākām kājām. Kad tuvojos tam, viņš sastinga un klusā balsī uzšņāca man, un ātri pārskrēja no zaļās zālītes uz tuvējās ābelītes stumbra. Kāds man bija pārsteigums, kad zvēriņš no zaļa lēnām pārtapa brūns un gandrīz pilnībā saplūda ar ābelīti! Vēlreiz tuvojos, lai apostītu, bet tas uzskrēja koka galotnē un noslēpās starp lapām. Noskurināju galvu un, atmetis viņam ar ķepu, devos tālāk.

Kāds nezināms spēks man lika pacelt galvu augstāk un ieklausīties apkārtnes skaņās, kuras man kā pilsētniekam lielākoties svešas un neparastas. Aiz ābelītēm auga ozols, jauns, tāds ap gadiem simts, kuram šobrīd sāka veidoties jaunā zīļu raža. To visu var lieliski saost un saklausīt, jo ozola lapas vējā šalc citādāk, un zīles ap sevi izplata ļoti interesantu, rūgtenu smaržu. Zem šī ozola tad es arī sadzirdēju trauksmainas skaņas. Kāds izmisīgi čiepstēja un pīkstēja smalkā, bailēm pilnā balstiņā, saucot pēc palīdzības!

Mazmazītiņš putnēns, retām pelēkām spalvām, dzeltenu knābīti, gulēja starp retajiem zāles stiebriem un mēģināja uzslieties kājās. Brīžam tas viņam arī izdevās, bet ilgi noturēties nenokritis nevarēja. No manis viņš nebaidījās pat tad, kad, piegājis pavisam klāt, mīļām, atsaucīgām acīm viņu aplūkoju. „Čiep, čiep,” atkal atskanēja no putnēna. Kā gan viņš te nokļuvis? Tobrīd par to, ka kāds varētu dzīvot kokā, zaru čupā, ko dēvē par ligzdu, un pārtikt no tārpiem un kukaiņiem, man nebija ne jausmas. „Laikam izsalcis,” pie sevis nospriedu un devos pie Laimastantes sarūpēt mazajam ko ēdamu.

Uz galda joprojām stāvēja visi labumi, un es paķēru to gardāko, kas vien var būt – žāvētu vistas krūtiņu, un steidzīgi devos pabarot savu jauno draugu. Jautri svilpodams, tuvojos tai vietai, kur pēdējoreiz tiku putnēnu manījis, bet tur neviena vairs nebija! Tikai ar acs kaktiņu paguvu ievērot mana mūžsenā ienaidnieka, runča Borisa kuplo asti pazūdam tuvējā bērzu jaunaudzē…