SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Pirmā daļa.

Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Pirmā daļa.' on Draugiem Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Pirmā daļa.' on Facebook Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Pirmā daļa.' on Google+ Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Pirmā daļa.' on LinkedIn Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Pirmā daļa.' on LiveJournal Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Pirmā daļa.' on Pinterest Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Pirmā daļa.' on Tumblr Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Pirmā daļa.' on Twitter Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Pirmā daļa.' on Wordpress Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Pirmā daļa.' on Email

Saulīte sildīja, putniņi čivināja, bērnu jautrās čalas jau pāris nedēļas skanēja visapkārt, visi cilvēki smaidīja un priecājās par vasaras sākumu, drīz gaidāmajiem atvaļinājumiem, skolēnu brīvdienām un visām citām lietām, kas piederēja pie vasaras baudīšanas.

Kādu mēnesi ik pa brīdim dzirdēju Lauru un Dāvi runājam par došanos uz laukiem pie radiem. Līdz šim viņi skumji noraudzījās aizsnigušajos ceļos un vēlīnajā netīrajā sniegā, bet nesen sniegs pārvērtās daudzās mazās urdziņās, kuras saplūda strautiņos, tad nelielās upītēs un beigu beigās aiztecēja uz jūru. Šur tur parādījās zaļgana nokrāsa gan uz zemes, gan kokos, un debesu pelēcīgais tonis pamazām atkāpās, dodot vietu vasaras zilajai pamalei. Lauki un āres nu jau bija krietni sazaļojuši – daba bija modusies, lai priecētu mūs ar savu krāšņumu un daudzajām vasaras krāsām, un es ar saviem saimniekiem varējām doties pie radiņiem uz zilo ezeru zemi. Īsti nezināju, ko tas nozīmē, bet vārds „ezers” skanēja patīkami un solīja patīkamas pārmaiņas pēc garajiem ziemas mēnešiem dzīvoklī…

Pēc vairākām garām stundām, ko pavadījām ceļā, no lielās autostrādes nogriezāmies uz mazāku, grantētu ceļu, un vēl pēc kāda brītiņa tas pārtapa saknēm bagātā meža stigā ar senlaicīgu koka baļķu mājiņu galā. Neviļus atmiņā nāca Anna, jo viņa dzīvoja līdzīgā mājā.

Izkāpjot no auto, mūs sagaidīja ļoti sirsnīga un laipna lauku sieviņa, kura laimīgi smējās un ik pa brīdim samīļoja manus saimniekus. Jāteic, ka viņa tik patīkami smaržoja pēc svaigi sieta siera un citiem lauku labumiem, ka neviļus turējos viņas tuvumā. Pirmā apsveicināšanās nu bija galā, un no citām reizēm zināju, ka tagad iesim iekšā, kur mums sagatavots tik ļoti gardais lauku cienasts.

Ak, kas tikai tur nebija! Svaigs pieniņš, siers, žāvētas gaļiņas, skurstenī kūpināts spēķītis, kļavu lapās cepta maizīte un daudz, daudz kas cits… Protams, šo to no tā visa iedeva arī man. Svinīgajam mielastam beidzoties, pārcēlāmies uz dārzu, kur starp ābelītēm bija iekārti šūpuļtīkli, tajos tad arī iekārtojās Laimastante un saimnieki, savukārt, es devos apskatīt tuvējo apkārtni…