SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Trešā daļa.

Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Trešā daļa.' on Draugiem Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Trešā daļa.' on Facebook Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Trešā daļa.' on Google+ Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Trešā daļa.' on LinkedIn Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Trešā daļa.' on LiveJournal Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Trešā daļa.' on Pinterest Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Trešā daļa.' on Tumblr Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Trešā daļa.' on Twitter Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Trešā daļa.' on Wordpress Share 'SuperElfs ciemos pie lauku radiņiem. Trešā daļa.' on Email

Īsu brīdi stāvēju apjucis un nesaprašanā. Bija divas iespējas – skriet pie saimniekiem un saukt palīgā vai doties pakaļ Borisam pašam. Visticamāk, saimnieki manus izmisīgos rējienus uzskatīs par aicinājumu rotaļāties, un es zaudētu tik dārgo laiku, lai panāktu putnēnu. Knašā solī devos bērzu virzienā, joprojām neizlaizdams no mutes sarūpēto cienastu.

Starp jaunajiem kokiem saule rotaļājās ar ēnām, kuplajās sūnās zīmējot visdažādākos tēlus. Uzpūšot liegam vējam, čaukstēja pērnās bērzu lapas, radot mānīgu sajūtu, ka kāds visu laiku staigā ap tevi klusiem meža soļiem un vēro. Atcerējos Dāvja teikto, ka mežā it viss ir dzīvs un pat tad, kad liekas, ka neviena apkārt nav, kāds maziņš kukainītis, kāda skudriņa vai kluss garausis ir tev blakus un ar bažām vēro.

Brīdi apstājos un ieklausījos. Jau piedzimstot zināju, ka daba visiem par visu ziņo, tikai jāprot pareizi sadzirdēt un saskatīt. Kāds noliekts zāles stiebriņš, zarā sēdoša putna trellis un pat negausīgā vilka skrējiens var pastāstīt par notikumiem daudzu jūdžu tālumā… Un tieši tagad viss mežs man norādīja virzienu, kurā meklēt runci Borisu ar mazo putnēnu zobos.

Sekodams visām norādēm, pēkšņi uzdūros kādai smilšu kaudzei, kura izskatījās nesen rakta un nez kādēļ smaržoja pēc cilvēka roku darba. Daudz nedomādams, uztraucos uz tās un… Ak, mīlīt! Pa irdenajām smiltīm sāku slīdēt lejup uz otrā pusē izrakto bedri, no kuras nāca šaubīgas skaņas un kāds dīvains smārds! Vilku bedre! Tas bija viss, ko paspēju padomāt, pirms ar lielu troksni un sāpēm iegāzos bedrē…

Tur valdīja krēsla, un pēc saulainās augšzemes pirmajā brīdī neko nesaskatīju, tikai jutu, ka kāds uz mani nikni šņāc un vēro dzeltenām, zvērojošām acīm no bedres otras puses. Aiz bailēm sarāvos, cik mazs vien varēju, un ierāvos stūrī. Pamazām acis aprada ar krēslaino gaismu, un sāku saskatīt savu dusmīgo bedres kaimiņu…