SuperElfs un lielveikals. Ceturtā daļa.

Share 'SuperElfs un lielveikals. Ceturtā daļa.' on Draugiem Share 'SuperElfs un lielveikals. Ceturtā daļa.' on Facebook Share 'SuperElfs un lielveikals. Ceturtā daļa.' on Google+ Share 'SuperElfs un lielveikals. Ceturtā daļa.' on LinkedIn Share 'SuperElfs un lielveikals. Ceturtā daļa.' on LiveJournal Share 'SuperElfs un lielveikals. Ceturtā daļa.' on Pinterest Share 'SuperElfs un lielveikals. Ceturtā daļa.' on Tumblr Share 'SuperElfs un lielveikals. Ceturtā daļa.' on Twitter Share 'SuperElfs un lielveikals. Ceturtā daļa.' on Wordpress Share 'SuperElfs un lielveikals. Ceturtā daļa.' on Email

Ieskrējis atpakaļ veikalā, beidzot sapratu, ka esmu pagrabā, kur veikaliem ir savas noliktavas. Tur bija daudz visvisādas kastes, paļikņi, plaukti, pilni ar dažādām precēm, un arī mazmazītiņi traktoriņi, ar kuriem acīmredzot pārvadāja smagās mantas.

Caur manu dīvaino deguna gaisa filtru gāzes smaka nebija tik izteikta, un varēju pievērsties saimnieku meklējumiem. Kaut kas man lika virzīties uz priekšu starp lielu plauktu grēdām, tieši tajā virzienā, no kuras nāca dīvaini svelpjošā skaņa, kura ar katru soli kļuva skaļāka un skaļāka. Ik pa brīdim starp daudzajām mantām manīju pa kādam paģībušam cilvēkam, bet vairs necentos kādu no viņiem kustināt vai izvilkt ārā. Iepriekšējo reizi tas man atņēma daudz spēka. Atlika tikai skumji noraudzīties un cerēt, ka tas pats nav noticis ar saimniekiem…

Paspēris vēl pāris soļus, pamanīju trokšņa cēloni, kāds no mazajiem traktoriņiem bija nejauši uzskrējis vienam no blīvi piekrautajiem plauktiem un to apgāzis. Krītot plaukts bija aizķēris un noplēsis, kādas dzeltenas caurules atzaru, no kura tad arī nāca izsenis dzirdētais troksnis. Papildus tam ap lūzuma vietu cēlās balti dūmi, kas ātri pagaisa, neatstājot nekādas pēdas. Šajā vietā smaka bija ļoti labi jūtama pat caur manu ap degunu aptīto krekla piedurkni, un atkal viegli sāka reibt galva. Steidzīgi devos no turienes projām, neviļus sekodams dzeltenajai caurulei, līdz atdūros pret kāda jocīga izskata durvīm. Visas no tīra metāla, tikai divi, mazi apaļi lodziņi, kas ļoti līdzinājās logiem, kurus biju ievērojis viena piedzīvojuma laikā – zemūdenē. Tām nebija rokturu, bet divas metāla sviras, katra savā pusē. Spēcīgi atspēries pret zemi, ar visu svaru uzgūlu uz vienas no svirām. Tā sērā balsī iečīkstējās un padevās, nedaudz noslīdot uz leju. Ar to pietika, lai durvis pavērtos. No aizdurves man uzbruka ļoti salts un tai pat laikā svaigs gaiss, kas tik ļoti pazīstami smaržoja pēc mājas ledusskapja, pildīta ar daudz dažādiem kārumiem. Līdz ko paspēru pirmo soli, durvis aiz manis aizcirtās un parādījās sarkana gaisma, ļaujot saskatīt iekšā notiekošo…