SuperElfs un lielveikals. Noslēgums.

Share 'SuperElfs un lielveikals. Noslēgums.' on Draugiem Share 'SuperElfs un lielveikals. Noslēgums.' on Facebook Share 'SuperElfs un lielveikals. Noslēgums.' on Google+ Share 'SuperElfs un lielveikals. Noslēgums.' on LinkedIn Share 'SuperElfs un lielveikals. Noslēgums.' on LiveJournal Share 'SuperElfs un lielveikals. Noslēgums.' on Pinterest Share 'SuperElfs un lielveikals. Noslēgums.' on Tumblr Share 'SuperElfs un lielveikals. Noslēgums.' on Twitter Share 'SuperElfs un lielveikals. Noslēgums.' on Wordpress Share 'SuperElfs un lielveikals. Noslēgums.' on Email

Tas tik tiešām bija ledusskapis, tikai ne tāds, kā mājās, bet simtiem reižu lielāks un ar daudz, daudz vairāk visādām gardām lietām iekšā. Vienā malā bija sakrauti milzīgi siera rituļi dažādās krāsās un smaržās, citur stāvēja kūpinātas vistiņas, daudzi plaukti pārbāzti ar pienu, kefīru, krējumu un daznedažādākajām citām gardumgardām lietām. Ar lielām pūlēm noturējos, lai nemestos šajā gardumu krātuvē ar visām četrām ķepām iekšā našķoties, cik tik sirds kāro. Bēdīgi nopurinājies, atkal uzspiedu uz durvju sviras un izgāju no savas nu jau sapņu vietas, nodomādams, ka šādu ledusskapi ir jāpierunā saimniekus ieviest arī mājās.

Degunā atkal asi iecirtās gāzes smaka, un es, ilgi netūļādamies, devos uz priekšu gar nebeidzamām plauktu rindām. Dzeltenā caurule joprojām atradās man blakus un turpināja dusmīgi šņākt. Un tikai nedaudz tālāk tā negaidot beidzās ar līkumu, kurš nāca ārā no sienas. Pamanīju šo līkumu, jo pašā līkuma vidū atradās spilgti sarkans krāns. Tas tik ļoti izcēlās nedaudz patumšajos pagraba toņos, ka likās spīdam! Atcerējos kādu citu gadījumu, kad man nācās nakts vidū modināt Lauru un Dāvi, pēkšņi zem virtuves krāna bija sācis līt ūdens, tik strauji, ka ātri vien piepildīja visu grīdu virtuvē un mēģināja ielauzties guļamistabā. Toreiz Dāvis grieza līdzīga izskata krānu un, mani slavēdams par attapību, ar krāna palīdzību apturēja neganto ūdens straumi. Nospriedis, ka varbūt arī šoreiz tas palīdzēs savaldīt šņācošo cauruli, pāris lēcienos biju klāt pie krāna un, nometis no deguna slapjo piedurkni, ar zobiem centos aizgriezt to ciet.

No sākuma bija ļoti smagi, bet ar katru mirkli vieglāk un vieglāk, līdz krāns bija ciet! Vēl pāris mirkļus šņākšana un dūmošana turpinājās un tad pilnīgi apklusa. Urrā! Es uzvarēju gāzi, gribējās kliegt, cik spēju, bet biju atkal pliku degunu un atkal laikam pakritu…

Otrā atmošanās sākās pamazām, ar ļoti stiprām galvassāpēm un ņurdoņu ap sevi. Vārgi pacēlu galvu un manīju cilvēkus mostamies. Gluži kā es, viņi sāka kustēties lēnām un pamazām. Saņēmis visus spēkus, piecēlos un devos uz durvīm, pa kurām nesen ienācu. Āra gaiss mani glāba vienreiz, gan otrreiz arī izlīdzēs. Tik tiešām, izkļuvis ārā un atstādams durvis līdz galam atvērtas, lai vēdinās, atkal ar katru elpas vilcienu sajutos labāk un labāk.

Līdzko pakustējos, lai atkal dotos saimnieku meklējumos, mani sagrāba divas ļoti spēcīgas rokas. „Ahā! Re kur tu esi!” kaut kur no augšas norībināja sveša balss. „Tevi jau sen meklē!” Man blakus stāvēja milzīga auguma vīrs melnā formastērpā un cieši turēja. Tad sagrāba mani aiz kaklasiksnas un sāka mani kaut kur vest. Izgājuši caur simtiem gaiteņu un eju, pēkšņi attapāmies autostāvvietā, pavisam netālu no Lauras automašīnas! Pie tās stāvēja abi mani mīļotie saimnieki un, sparīgi vicinoties ar rokām, runāja ar tāda paša izskata vīru, kā tas, kurš mani veda. Laura, ieraudzījusi mani, priecīgi iekliedzās, savukārt Dāvis smaidīja tik platu smaidu kā vēl nekad!

Jau pavisam nedaudz vēlāk devāmies uz iecerēto jūru. Dāvis ik pa brīdim kratīja man ar pirkstu, sacīdams: „Tu nedrīksti mukt no mums projām”. Savukārt Laura, reizumis iešņukstēdamies, runāja par nosirmošanu. Tad sapratu – nevienam nebija ne jausmas, kurš aizgrieza krānu un izglāba visus noģībušos cilvēkus…