SuperElfs un lielveikals. Pirmā daļa.

Share 'SuperElfs un lielveikals. Pirmā daļa.' on Draugiem Share 'SuperElfs un lielveikals. Pirmā daļa.' on Facebook Share 'SuperElfs un lielveikals. Pirmā daļa.' on Google+ Share 'SuperElfs un lielveikals. Pirmā daļa.' on LinkedIn Share 'SuperElfs un lielveikals. Pirmā daļa.' on LiveJournal Share 'SuperElfs un lielveikals. Pirmā daļa.' on Pinterest Share 'SuperElfs un lielveikals. Pirmā daļa.' on Tumblr Share 'SuperElfs un lielveikals. Pirmā daļa.' on Twitter Share 'SuperElfs un lielveikals. Pirmā daļa.' on Wordpress Share 'SuperElfs un lielveikals. Pirmā daļa.' on Email

Kādā jaukā pirmspavasara dienā Laura ar Dāvi sāka runāt par došanos uz lielveikalu, lai iegādātos tādas lietas, kas nav pieejamas tuvējā veikaliņā. Viņi abi saskatījas un tad reizē pievērsās man. „Jā, Elf, tev būs jāpaliek mājās, veikalos ar suņiem iekšā nelaiž,” nomierinošā balsī teica Dāvis, kamēr Laura spodrināja zābakus. Tieši tobrīd caur logu iespīdēja saulīte… Pēc vairākiem tumšiem un drūmiem mēnešiem saulīte vēstīja par siltu un jauku dienu, tieši kā radītu pastaigai svaigā gaisā. Laura mazu brītiņu aizskatījās saulītē un pievērsās Dāvim: „Varbūt ņemam Elfu līdz, aizbrauksim līdz jūrai!”

Ejam, braucam, nāc, ēst, brīvs – tie ir vārdi kuru nozīmi es zinu vislabāk! Tie vienmēr sola man ko patīkamu. Braucam – ir tieši tas vārds, kurš uz mani iedarbojas gluži kā dzirkstele siena kaudzē! Ātri aizskrēju uz savu mantu krātuvi, paķēru lidojošo šķīvīti un biju gatavs doties ceļā!

Bijām kādu brīdi braukuši, kad sajutu ļoti nepatīkamu smaržu, kas pamazām pieņēmās spēkā aizvien vairāk un vairāk. Sākumā to varēja tikai saost, bet jau pēc neilga brīžā tā kļuva uzmācīga un sāka kairināt degunu tik stipri, ka sāku šķaudīt! Tiklīdz piestājām pie lielveikala un Dāvis atvēra automašīnas durvis, manā atmiņā uzplaiksnīja aina no senas pagātnes – kāds onkulis ar lielu atslēgu skrūvē mūsu mājās plīti un no tās izdalās šī kodīgā smarža. Atcerējos arī onkuļa teikto: „Tā, sunīt, ir gāze un, ja tai ar nodomu nepievienotu riebīgu smaku, sajust to nevarētu!” Un tad es visu sapratu! Šeit ir tā pati gāze, tikai bez cilvēkiem paredzētās smaržas, un tādēļ saimnieki neliekas ne zinis!

Man bija jāpaliek auto un jāsagaida Lauru ar Dāvi atgriežamies. Līdzko viņi aizgāja, es ļoti sabijos – bet ja nu viņi saelpojas slikto gāzi? Ja nu tā aizdegas? Ātri pārlēcu no sava aizmugures sēdēkļa un ar ķepu spēcīgi uzspiedu uz podziņām durvju rokturī. Biju ievērojis, ka cilvēki tā dara, lai atvērtu logus! Tik tiešām viens logs atvērās, un es, izlēcis laukā, devos meklēt saimniekus, lai tos brīdinātu.