SuperElfs un lielveikals. Trešā daļa.

Share 'SuperElfs un lielveikals. Trešā daļa.' on Draugiem Share 'SuperElfs un lielveikals. Trešā daļa.' on Facebook Share 'SuperElfs un lielveikals. Trešā daļa.' on Google+ Share 'SuperElfs un lielveikals. Trešā daļa.' on LinkedIn Share 'SuperElfs un lielveikals. Trešā daļa.' on LiveJournal Share 'SuperElfs un lielveikals. Trešā daļa.' on Pinterest Share 'SuperElfs un lielveikals. Trešā daļa.' on Tumblr Share 'SuperElfs un lielveikals. Trešā daļa.' on Twitter Share 'SuperElfs un lielveikals. Trešā daļa.' on Wordpress Share 'SuperElfs un lielveikals. Trešā daļa.' on Email

Briesmīgi griezās galva, likās, ka visa pasaule riņko ap mani. Nebija vairs spēka piecelties vai pakustēties, līdz negaidot sajutu svaiga gaisa straumi uzvēdījam man no mugurpuses. Cik spēka, ieelpoju svaigo gaisu un acumirklī sajutos nedaudz labāk. Varēju pacelt un pagrozīt galvu. Aplaidis skatienu apkārt, uzreiz manīju, no kurienes nāca spirgtais gaiss. Gabaliņu tālāk no vietas, kur biju pakritis, bija durvis, kuras nebiju ievērojis. Nevienu pie durvīm nemanīju, bet viņas virinājās vējā, tādējādi ļaujot tīram gaisam kaut nedaudz ieplūst gāzes pārņemtajās telpās. Ar katru mirkli jutu, kā spēks atgiežas manos kaulos, un nupat jau varēju lēnām piecelties un pavirzīties nedaudz tuvāk atvērtajai durvju spraugai.

Stāvot ārā, kur pūta diezgan spēcīgs vējš, un vērojot notiekošo iekšā, sapratu, ka esmu vienīgais, kuram izdevies noķert gaisa šalti, lai atgūtos un spētu patstāvīgi izkļūt laukā.

Un kur ir mani saimnieki? Tobrīd neko nezināju par viņu likteni viltīgajā eju un veikalu labirintā, bet ar savu suņa instinktu jutu, ka ar viņiem viss ir labi, nu – vismaz pagaidām…

Atcerējos kāda cita sava piedzīvojuma laikā redzējis ugunsdzēsēju rīcību piedūmotās telpās. Viņi lika uz sejas ūdenī samērcētas lupatiņas, lai dūmos paši nesmaktu un varētu palīdzēt citiem. Pie sevis nospriedis, ka dūmi un gāze droši vien ir kaut kas līdzīgs, ātri pieskrēju pie blakus stāvošā atkritumu konteinera un izvilku no turienes kādu vecu un sadriskātu krekla piedurkni. Iemērcu to peļķītē, kura bija izveidojusies pie notekcaurules, un kaut kā ar ķepām apmetu slapjo piedurkni sev ap degunu, un drosmīgi devos atpakaļ briesmīgajā smirdoņā…